Rihards Ozoliņš izveidoja detalizētu budžetu ar 18 kategorijām. Pēc diviem mēnešiem viņš redzēja, ka faktiskie izdevumi atšķiras katrā kategorijā.
Viens mēnesis bija par 89 eiro virs plāna. Nākamais par 52 eiro zem.
Kāpēc atšķirības ir normālas
Rihards saprata, ka viņa budžets balstījās uz idealizētu scenāriju. Pārtika izmaksāja 230 eiro mēnesī tikai tad, ja nekas negāja greizi.
Bet reālajā dzīvē mašīna saplīsa, draugs aicināja uz dzimšanas dienu, veikalā bija akcija produktiem, ko viņš nemaz neplānoja pirkt.
Kā reaģēt uz neparedzētu
Rihards ieviesa trīs līmeņu sistēmu. Ja kategorija pārsniedza plānu līdz 20 eiro, viņš neko nedarīja.
Ja starpība bija starp 20 un 50 eiro, viņš analizēja iemeslu un lēma, vai mainīt nākamā mēneša plānu. Ja vairāk nekā 50 eiro, viņš uzreiz meklēja vietu, kur samazināt citus izdevumus.
Kāda ir pareizā reakcijas ātrums
Rihards atklāja, ka nedēļas kontrole darbojas labāk nekā mēneša beigu pārsteigums. Ja otrdiena viņš redzēja, ka pārtikas izdevumi tuvojas limitam, ceturtdien viņš izvēlējās lētākus produktus.
Pēc četriem mēnešiem viņa budžets bija tuvāk realitātei. Korekcijas kļuva mazākas un retākas.